Pēdējā cerība ir akmens.
Pēdēja pudele un dodos prom
Jau par vēlu
Esmu paspējis uz tikšanos ar sevi
Spoguli, kāpēc es sev nepatīku?
Tu nepatīc sev, jo esi tukšums
Tu neesi ne vīrietis ne cilvēks
Tā vietā, lai skrietu, tu lēnām dodies
Un nekad nepaspēj laikā pat tad, kad  esi pareizajā vietā
Tu esi par vēlu, tā jau ir pilna.
Tu stāvi uz vietas
Kad skriet pakaļ ir tik viegli
Un pieķeries pie vienas lietas
Pat, ja tā nonāvē tevi.
Tu esi apsmiekls mans
Bet tev ir izeja
Tu būsi varonis, ja skriesi!
Varonis, ja lēksi!
Varonis, ja mirsi!

Apsmiekls, ja centīsies laboties.
Apsmiekls, ja izliksies, ka esi cilvēks.
Tukšums, ja gribēsi atgriezties,
Jo akmens jau ir iekritis.
Tas lēnām slīkst lejā
Un lēnām velk tevi iekšā
Un lēnām, pārāk lēnām tu attopies
Tev ir jāsāk dzīvot,
Dzīvot.
Pamosties.