Es iemīlējos meitenē, kas dzīvo uz mākoņa
Kas šad un tad paskatās uz mani un uzspļauj
Viņa nemaz nenojauš, ko es jūtu pret viņu
Bet zinu, ka mākonis kritīs un es bļaušu
Viņa mani sadzirdēs, diemžēl būs jau par vēlu
Jo dienā, kad mākonis kritīs, es kļūšu par zvēru
No spļāvieniem sejā, es laboties centos
Bet ar spļāvieniem uz muguras citiem es projām devos
Es kļuvu par savu ienaidnieku, lai satiktu viņu
Nu, kad esmu viņu iepazinis, es nogalināju sevi
Savu zārku veidoju no mākoņu lietus
Lai kaut kad nākotnē mēs atkal tiktos.
Tikai šoreiz es būtu tur augšā
Un viņa uz mani raudzītos
Gaidītu, kad nākšu es lejā
Lai vienkārši man iespļautu sejā.