Ziepes un putukrējumu uzliku uz sava šķīvja
Lai tu redzētu cik ļoti man ir vienalga.
Nav svarīgi, ko tu man liec priekšā
Jo es pats izvēlos, ko likšu sevī iekšā

Tu zudi mirklī, kad uztvēri mani nopietni
Es esmu tikai aita, kas tēlo suni ar uzpurni
Baroju es jau sen mirušus dzīvniekus
Kā to dara visi, kas lamā liekuļus

Sāku rītu ar prieku
Nedarīju neko sev par apsmieklu
Ko darīt, ja visi zin labāk?
Nošaut tos un pakārt stabā
kopā ar visiem kas domā,
Ka tas nav cilvēka dabā

Biešu zupā iemetu savu galvu
Izmazgāju to tīru no sviesta
Tagad tā pildīta ar boršču
Gatava doties pie miera.

Šeit es liku punktu
Jo zinu, ka daudzi liek komatu
Bet tu te liki daudzpunkti
Jo nezini vairāk par čabatu.

Ikreiz, kad mana galva pārsprāga
Piedzima jauna sērga
Ko ievīstīju dvieļos
Lai nebūtu lielāka brēka

Sadegu saprotot tevi šajā mirklī
Tu esi gudrāks nekā pats Dievs, kad tu runā
Tikai lūdzu paklusē, kad es klausos, jo sirdī
Saprotu, ka tu pat nesaproti, ko domā

Vārdus sarindoju haotiskā murgā
Un tu te meklē loģiku
Es smejos par sevi, aita
Kamēr lēnām zaudēju saprātu

Te nav dziļas domas
Te pat nav seklas
Te ir tikai vārdi
Kuri nāk no manas apziņas akas

Es esmu niecība kopā ar savu biešu zupu
Bet tu esi varens, jo brokastīs ēdi putru
Es vakariņās ēdu lasi
Kamēr tu šo murgu lasi

Es apmuļķoju pats sevi
Spēlējot paslēpes ar tevi
Es Meklēju sevi
Kamēr bija jāmeklē tevi

Viss, ko es daru
Es elpoju, kamēr varu
Un rakstu, līdz pazaudēju sparu
Un domāju par karu
Ar savu domu
Kura bojā man omu
Un sajauc manus krītiņus
Ar kuriem es ilustrēju mītiņus
Kuros nepiedalos, jo baidos
Dziļāk sevī laisties
Nenonākšu es pretrunā ar loģiku
Brokastīs bija zupa ar toniku