Ir sērga, kurai ir vārds
Tā apsēž mūs visus kā lāsts
Un noindē no iekšpuses
Kā lentenis, tā attīstās

Tā no sākuma atņem mums spēku
Pēc tam tā atņem mums visu prieku
Tad visu mūsu dzīvi liek izmest miskastē
Un galu galā tā mūs nonāvē

Tās ietekmē mums zūd saprāts
Dienas ilgums sarūk, cilvēkam iestājās pilnīgs vājprāts
Kad gadus esat mocījušies
Tā jūs atstāj vienus plosīties

Šo sērgu nevar uzveikt, tā apēd visus savā priekšā
Nobeigumā vēlos teikt, tu paliec viens, miris iekšā