Esmu kā papīra lapa
Saplēsts visos iespējamos virzienos
Salīmēts kopā
Saburzīts

Viss, kas no manis ir palicis
Čaula, kurā var ieliet jebko
Cilvēks ar salauztu garu
Ar pazudušu gribu
 

Redzēt rītdienu ir laimīgākais brīdis
Jo vēl vienu dienu esmu uzvarējis
Vēl viena diena nav uzvarējusi mani
Kārtējā diena ir pagājusi garām

Katru rītu ceru, ka viss beigsies jau tagad
Bet būt tukšumam un cerēt ir tas pats, kas nosist laiku
Vienkārši sēžot istabas stūrī gaidot savu laimi
Kā izmisis kucēns, es meklēju to vienīgo
Savu saimnieku, kas mani apglaimotu
Ar savu nedalāmu mīlestību
Vismaz pabarotu aiz pienākuma

Grūti zināt, ko man gribas un ko man vajag
Jo tam pāri stāv tas, kas man pienākas
Un tas, kas man pienākas, ir neizmērojamas sāpes
Jo esmu grēkojis vairāk, nekā cilvēki, kas nesuši vairākas nāves
Mani nodarījumi nav vērtējami fiziskā veidā
Bet tie ir atstājuši kaudzi ar iztukšotām čaulām

Kāds reiz man teica, ka es esot slikts
Patiesībā tas nebija kāds, tie bija visi
Un nezināju, ko lai atbild uz šādu tekstu
Bet tagad zinu- man vienalga, es esmu kāds es esmu

Nav jau tā, ka es tevi neglābšu, ja tu slīksi
Bet es padomāšu divreiz, pirms ūdenī  lēkšu
Ne jau tā dēļ, ka tevi ienīstu es
Bet tā dēļ, ka tu mani ienīsti no visas sirds

Nekad neesmu uzskatījis, ka es tiesu varu lemt
Bet ja mana dzīvība būtu tavās rokās, vai tu lēktu?
Par laimi tev atradu atbildi, tikai ūdeni es
Kad jau vilku tevi krastā, un te lūk ir viss.

Mūsu ceļi šķiras, tu paliec pie sava
Un palikšu tāds pats kā biju, tāds, kam nav vienalga
Ko par mani saka, mani patiesie draugi
No viņu mutes slikti, ir tas pats tikai tas neskan ļauni
Tas skan uzmundrinoši, esi kāds tu esi, jo mums tas ir vienalga

Meļi, leikuļi, mēs

Ardievu mana pēdējā cerība
Mana pēdējā melīgā viltība
Ir laiks visiem parādīt jauno sevi
Tādu cilvēku kuru visi nīst kā meli
Kurš atņēmies tiem ir pēdējo laimi
Kurš uzjās kalnā ar slaveno Raini

Cilvēku, ko spogulī tie nekad neredzēs
Jo paslēpuši to visdziļākajās atvilktnēs
Tādu, kas izmests okeāna vidū
Spēj aizbiedēt haizivis ar savu gribu
Spēj radīt vētru ar savu spēku
Spēj pateikt nē, jo tā sirds ir par dārgu

Mīlestību, ko tas citiem dāvā
Nepienākas, bet ir goda dāvana
Tas labais darbs, par kuru viņu slavē
Ir tīša kļūme, kas pārvērtusies netiešā veiksmē

Pārējo par sevi mēs katrs jau zinām
Es tevi mīlu tikai tad, kad tevis nav blakām
mēs esam jauki, tikai tad, kad mums ko vajag
Mēs viens otru saucam par draugiem
Bet zeltu vērtējam augstāk par tiem
Nav jēgas strīdēties ar jums, jo es esmu viens
Bet sirds dziļumos zinu, tu esi es, un mēs neesam viens