Nekas nav tik daudzsološi, kā jauns sākums
Katra pirmdiena, kas sākas ar mokošu pamošanos
Katra piektdiena, kas beidzas ar skatīšanos griestos
Katra mēneša pirmā diena, kas sola ko jaunu
Un mēs solam pretī tai darīt ko jauku
Paiet pirmās dienas, un jau principiem pāri kāpjam
Kā mēsliem kurus salijām aiz suņa savākt
Bet ja no šīm mazajām lietām nekas liels neiznāk
Varbūt ir tās lielās, kuras patiešām izaug
Kā tie visi mazie bērni, kuriem nākotni mēs sagaidām skaistu
Kaut gan mirstam pansijā, kamēr tie notriec savu laiku
Dzenoties pēc naudas vai narkotikām, kāda atšķirība?
Ja galvenais uzdevums tev bija- esi labs cilvēks
Bet labs ir plašs jēdziens, par naudu labestību var nopirkt
Ja ziedošu vienu latu, būšu tik pat svēts  kā Kristus, kad nomira
Ne jau tu esi tas, kas nosaka savas dzīves pirmo dienu
Bet tie ir tie cilvēki kuriem velti ik vienu savu pirmo dienu.

Nekad tu nebūsi tik vientuļš
Kā kopā ar kādu, kam esi miris
Nekad tu nebūsi tik nesaprast
Kā cilvēku lokā, kurā esi svešs

Kā burbulis tu peldi uz augšu
Cerībā pa ceļam kādā ieskriet
Bet kā burbulim tev ir lemts
Iztvaikot gaisā un izgaist

Tikai personības, kas ir smagākas par vidi kurā tās peld
Spēj samierināties ar savu dzīvi, kura tos vientulībā dzen
Tur pašā dzelmē, pašā cilvēciskuma pagrimumā
Mīt dvēseles,  kuras tevi uzņem visā tavā izmisumā

Lielākais izaicinājums, kāds kādam var būt
Ir aizmirst pagātnes skaistos brīžus, jo tieši to dēļ visa nākotne var sagrūt
Šie skaistie mirkļi izgaismo visas tumšās atmiņas
Un tu neredzi vairs kopbildi, tikai tās pabiras

Viss, kas notika kādreiz bija vislabākie mani dzīves gadi
Tad kādēļ tu šobrīd sēdi pie viņas durvīm un drebi?
Gaidi, kā suns sava saimnieka vārdu
Gaidi, kā suns, kurš grib samīļot kādu

Tavs gars jau gadiem ir salauzts
Pāri no tā ir palikušas atmiņas, kas gadiem ejot izgaist
Jo ilgāk tu centies savi salabot ar meliem
Jo vairāk sabrūk cilvēks, kas stāvēja manā priekšā gadiem

Cilvēks, kāds tu biji, vairs nekad nebūsi
Sevis apmānīts tu mūžam klejosi
Meklējot savu zaudēto dzīvi
Šajā pasaulē, kurā neko nevar atrast ar mirušu sirdi

Žilete rokās
Jo mednis un zīle vienmēr ir tajā nolādētajā kokā
Un koks atrodas uz citas planētas
Jo uz šīs jau sen ir beidzies skābeklis

Visi devās prom un es paliku
Jo ticēju, nav mirušu cerību
Te ieviest no jauna kultūru
Parādīt civilizācijai raksturu

Pēdējie elpas vilcieni
Ar ideju un sapni vien nepietiek, lai ko sasniegtu
Nepieciešams skābeklis, lai elpotu
Žilete rokās, lai nenosmaktu

Žilete rokās, lai pats lemtu savu likteni
Tā ir vienīgais, kas aizstāj koku
Kurā atstāju cilpu un savu vienīgo mitekli
Tā ir vienīgais, kas mani glābj pirms es nosmoku

Naivais viņš lūdza viņai piedošanu
Jo mīlēja
Jaukā viņa, vienmēr viņam piedeva
Jo mīlēja

Pēc septītās reizes viņam apnika
Vairs nerāpoja uz ceļiem, tikai pārradās mājās
Ne piedošanas lūgšana
Ne pat doma, ka tas tā klājās

Viņš zināja, ka viss ir cauri jau sen
Viss beidzās tad, kad apnika kā viņa sten
Un pukst par sīkumiem, kuri ir bezjēdzīgi
Bet mīlēja viņu, jo viņa mīlēja pretī

Tā mīlēja viņu mūžību slepus
Kad paziņoja to skaļi, viņš apjuka stāvot tai blakus
Kad septīto reizi viņš rāpoja pie viņas uz ceļiem
Tā neatbildēja, tikai teica nāc iekšā

Viņa mīlēja viņu, kaut gan zināja, ka viss ir cauri
Viss jau sen bija beidzies
Tā mīlēja viņu, un gulēja tam uz pleca
Kamēr  viņš, tai neteica ne vārda

Viņam nebija, ko teikt
Ko gan var teikt svešiniekam
Ar kuru kopā ir pavadīts šis ceļš
Bet galu galā ir jāšķiras, jo tā tas ir lemts

Viņš devās prom, bet viņai pat asara nenobira
Viss jau bija cauri,  pie septītās reizes
„Netaisi te drāmu, tu taču teici, ka mani mīli”
„Es meloju” teica viņa, saprata viņš, redzot viņas ģīmi

Viņa mūžam paliks viņa atmiņās
Bet viņš viņai, tikai fotogrāfijās
Kad acu skatiens tiem satikās pēdējoreiz
Tas bija uz mūžu, tas bija pēdējais
Nebija atvadu skūpsta, vai banālais teksts
Tikai naivā jautājums- vai  tas ir viss?

Es joprojām tevi mīlu
Un gribu veltīt tev visu savu dzīvi
Kaut saprotu, ka šie vārdi ir par vēlu
Tev jau ir cits, ar kuru esi devusies tālu

Es stāvu tavā priekšā kails un gaidu
Atkal ieraudzīt tavu neaizmirstamo smaidu
Atkal sajust tavu kvēlo dvašu
Noglāstīt tevi, kaut uz mirkli ašu

Tu nepamet manus sapņus, kurus iekaroji jau sen
Un mājosi tur mūžam, tas mani kapā dzen
Es nevēlos tevi redzēt, tas ir paradoks
Jo lai arī cik es būtu spēcīgs, tu esi mans varenais boss

Kaut sirds būtu gudra un saprastu dzīves jēgu
Tā nevari būt tu, bet varbūt es maldos pār mēru
Es biju tas, kurs nonāvēja kaisli
Tagad es sabruku, un tu izgaisi

Ja es esmu stulbs jaunietis, tad negribu būt gudrs
Jo tevis dēļ esmu gatavs, pat rāpot uz muguras
Šo dzejoli veltu tev, jo neviena cita nekad nav bijusi
Kas liktu man aizmirst tevi, visu to, kas mums ir bijis.

Stop.
Ar to arī es beidzu.

Visu, ko es sāku
Nu jau mūžību beidzis
Tinte vairs nav
Ir gravējumi uz galda
Nav vairs emociju
Nav vairs gandarījuma
Ir tikai lapa
Kura jau gadiem ir tukša
Ir apnicis tas bardaks, kas manā galvā
Ir apnicis tas miers, kas manā dzīvē
Laiks pienācis aprakt lietas, kuru dēļ es skrāpēju rīklē

Metu galdu un krēslu malā
Sākas jauna nodaļa, manā dzīvē
Tā sākas ar vārdu- Stop
Jo jau rīt es būšu presē
Blakus Jānim, kurš noslīka Aiviekstē
Tikai es nenoslīku Aiviekstē
Es apmaldījos realitātē.

Neveiksminieki ir tie, kas sevi ierobežo
Aprok savus sapņus desmitiem metru zem zemes
Pakļaujas normām un citē savus elkus
Savas domas aizstāj ar sen novazātiem tekstiem
Un tēlo gudriniekus ar saviem pekstiem

Ja kāds man prasa manas domas
Es teikšu tās, bet Rainim un Skalbem tajā nebūs lomas
Kad es tev prasu tavas domas
Mani neinteresē tas, ko Ziperī sajēdz no šīs jomas

Ienīstu banālismu , bet kritizēju lakonismu
Pats cenšos nerunāt lieki, kad mani uzrunā
Patiesībā es klausos, viens pats savā nodabā
Un vēroju tevi, kā tava siena sabrūk manā priekšā
Smejos par tevi, kad pēc viena trāpīgā vārda, jau aicini mani iekšā

Es neaprobežoju sevi ar vienu konkrētu ideju
Esmu pielāgojies tām visām, kad sabiedrībā izeju
Kad tu saki vārdus, ka tu zini, kas es esmu
Es jautāju pie sevis, vai tu vispār esi uztvēris, ko es saku.

Te nu viss nonāca pie gala
Autobuss apstājās
Te bija galapunkts
Te būs mana jaunā māja

Pagrabā, kurā tikai narkomāns varētu dzīvot
Bet kurš teica, ka es tāds neesmu
Kurš uzdrošinājās teikt, ka es esmu labāks
Par puisi kuram caurumi vēnās

Es neesmu labāks
Mēs neviens tāds neesam
tikai es nemeloju, mana adata ir vēnā
Kamēr tava guļ, un slēpjas zem meliem

Es nomiršu jauns
Jo devas  ir lielas
Vismaz man nav kauns
No adatas, kas manī triecas

No visām lietām uz šīs planētas
Tieši pie adatas mani sapņi aizķeras
Zvaigznes ir pārāk tālu, lai uz tām vispār tiektos
Es labāk nomirstu šeit, lai no adatas viss beidzot beigtos

Es veltīšu tev pēdējo vārdu, kad miršu
Tas nonāks gaisā un iztvaikos
Jo jau šodien mūsu starpā ir tik daudz kā bezjēdzīga

Es veltīju tev pirmo stāstu, ko rakstīju
Tas nebija garš vien divas rindas
„Tu biji tā, kas mainīja manu dzīvi,
tu esi tā, ko gaidīju”

Bet nu laikam, te nav filma
Te nav mīlas novele
Te nav izdomātu tēlu
Te ir realitāte
Te ir īstā pasaule

Te nav laimīgu beigu
Te nav smaidi sejās
Te ir ciešanu pilnas, negulētas naktis
Un vanna, kurai blakus tosteris sildās.

Gaisma, ko dod mana lampa
Ir 100 gaišāka nekā tā, ko dod cilvēks
Tā spēj man parādīt ceļu vistumšākajā naktī
Kamēr mēs cenšamies viens otru ievest akacī

Reiz redzēju suni ar kaķi, kas bija draudzīgi
Līdz brīdim, kad ielika ēdienu
Pēkšņi viss draudzīgums bija zudis
Pāri palika kaķa asinis un sunis

Mēs pārkožam vairāk rīkles kā lauva visā savā mūžā
Un kožam vēl, pat, ja esam jau sen pārēdušies
Mūsu dabā ir otram rakt bedri
Neviens mani no tā neapturēs pat ar laimi.

Es rakšu un rakšu līdz pēdējais, ko pazīstu, gulēs bedrē
Šī bedre ir un būs mūsu laimes auglis
Citu kļūdas un neveiksmes nes mums smaidu uz lūpām
Vēl lielāku, ja esam atbildīgi par klupšanu vai grūšanu

Es priecājos, ka tu spļauj man sejā
Jo es spļauju tev uz muguras
Es priecājos, ka tu saki, ka esam draugi
Jo es arī, aiz muguras, ienīstu tevi.

Man ir dūša nosaukt tevi par meli
Bet tev  pat nav goda to atzīt
Man patiešām ir liels prieks, ka esam draugi
Jo domas un darbi mums sakrīt.