Katrs pats par sevi
Neviens nav nekas
Bet es kopā ar tevi
Esmu vairāk kā liels
Esmu lielāks kā doma
Par kuru lielākas lietas nav
Bet tikai uz mazu mirkli
Jo realitātē,
 tevis nav.

Ir tikai ideja, kas varētu būt!
Kāda varētu būt dzīve, ja nu mana tu kļūtu!
Visi vārdi ir leiki, jo kā būtu ja būtu.

Es nevaru izmainīt, to kas notiekas
Ir viens vārds un atkal viss izbeidzas
Un atkal ir nazis paņēmies truls
Ar kuru nevar pārgriezt, ko jūtu es

Tik daudz, kas ir
Bet viss tas ir lieki
jo bez tevis manā dzīvē
Visi mani smiekli ir nieki.

Un, lai arī jūtu, ka censties nav vērts
Es tomēr cenšos, jo bez tevis mana dzīve ir vienkāršs stāsts
Kuram ir sākums un garlaicīgais beigas
Bet visneciešamākās ir tās dienas bez tevis
Tie vakari, kurus pavadu skatoties uz sienu
Cerot, ka vismaz tu neesi  viena.

Dzīvo, jo atcerēties nav vērts
Mani spoki tevi vajās, bet tāds ir mans lāsts
Es uzlecu kā spilgta ideja
Un norietu vēl ātrāk kā atmiņa, kad neatceries kā nonāci tik tālu
Ka viss visapkārt girežas, un kājas ir tik ļenganas kā spalvas
Vējā nestas ir manas fantāzijas
Gan tās ar mani, gan tās, kurās mani iznīcini
Murgos es tevi vajāšu
Bet sapņos tu raudāsi, ka neesmu īsts
Esmu tā necilā lieta, kuru izmeti
Kas izrādījās svarīgāka par savu dzīvību
Tā kas mainīja netikai likteni, bet likteņus
Kas skaistās dienas padarīja vēl skaistākas
Bet sliktās tik drausmīgas, ka skaistās nu jau ir parastās

Es biju un izgaisu
Tikai atstāju lielu plaisu
Met tajā iekšā saplēsto visu
Bet es atgriezīšos kamēr vēl es dziestu.

Labdien.

Bieži vien es tieku jaukts ar cilvēkiem, kas skrien pret sienu

Cilvēkiem, kuru vērtības mēramas uz dienu.

Bet man vienalga, jo esmu zeķē kā tomāts

Tā tad viss ko es saku ir vienkārši aplams

Vienā vārdā esmu oraņžs burkāns

Divos - savs labākais draugs

Un ko man darīt, ja visi tik gudri

Ka katrs meklē savu laimi kā suņi

Ošņā manu koferi, kas pilns ar lietām

Kuras cerams neuzrādīsies, jo es negribu lai meklē

Kaut kā sanāk, ka viss ir saistīts

Bet ko dara tie, kas neko neredz

Kas visu uztver tik primitīvi kā banānus

Pērtiķu bars, kura vienīgais mērķis nenomirt, lai arī cik būtu karstas

Cīņas par vietu uz pašu uzcelta podesta

Kura var nojaukt tik pat viegli cik ētikas kodeksu

Pārkāpt ar vienu kāju!

Bet neviens to neuzzinās, jo te apbalvo par stāju

Mana stāja ir nepareizā nostāja

Tieši tāpēc es šobrīd esmu viens,

Nevis tālu prom kā visa plānēta

No manām kājām, netikai kad palecos,

Bet arī kad uz to vienkārši paskatos.

Atkāpies, tu esi par tuvu
Vairs nav ko elpot.
Glāb mani nāc tuvāk
Dod man savu elpu.
Vietas man ir maz,
bet gana, ja to aizpildi tu
To aizpilda tavs naivums
Tavs bezgalīgais skaistums
Tavs visaptverošais siltums
Mani mūžīgie drebuļi
Tie vairs nedrebina mani
Mani drebina vēsums
Kad tevis nav blakus

Viss, ko es varu dot
Es esmu devis
Tagad vis ir atkarīgs no tevis.
Vai tu mani sildīsi mūžam
Vai darīsi, to caur meliem
Vai vienkārši ļausi man nosalt
Visa mana pasaule ir tava
Nenoleidzami tā nav viscaur laba
Tā ir melna un tumša
Bet ar tevi tajā, ir mūžīgā diena.

Vari mani vairs nesāpināt, te vairs nekā nav
Ir palicis smaids, bet to pavada bezgalīgs tukšums, kas žņaudz
Manu sirdi varētu piepildīt ar visumu pilnu
Bet tad jau tā nebūtu dzīve, ja viss ietu kā gribu

Ir vēsi, bet nekad nebūs silti
Esmu iemācījies to salstot
Ir tikai ilūzija, ka kāds tevi izglābs
Tu esi viens, un parastākais cilvēks

Tu melo, lai kāds tevi sadzirdētu
Bet es dzirdu cauri, visam, ko tu saki
Redzu, kā tu man melo acīs skatoties
Mums ir kas kopīgs, nevēlies pamosties?

Un uzspļaut uz visu, ko kāds no tevis sagaida
Pateikt man pietiek, kad viss notiek no jauna
Izlaist visu lieko, un ķerties pie gala
Man nav kauna no sevis, bet kauns par to, ko kāds mums ir devis
Kurš, mums ir teicis, ka ir jābūt labiem
Jo pagaidām es ciešu par mums abiem
Labāk esam ļauni līdz pašai saknei
Jo labāks ir tas, kam vismaz kaut kas sanāk.

Cik gan zemu mēs varam krist
Cik ilgi mēs pieļausim, ka mūs sit
Ir laiks zaudēt un necensties vairs nekad
Uzvarēt karā, kurā ienaidnieks esi tu pats

Jāpagriež ir mugura un jānorij sāpes
Jāzaudē visa cerība, jo dzīvē tā klājas
Un jālec ir iekšā bedrē, kas vienmēr ir blakus bijusi
Tikai pārāk laimīgs esi bijis un to neredzēji

Uzmest visus, kas paļāvās uz tevi
Zaudē daļu sevis, lai tālāk tu tiktu
Viss ir viens, kad jāizvēlas ir kādu citu
Pagātne ir tas, kas iet visam pa virsu

Viss mazākā kļūda vakar, jau tagad ir liela
Pēc pāris gadiem, šī kļūda būs visa tava dzīve
Bet ir izeja. Tā smaga ir ļoti
Kādam ir jāuzzin, ka tu vairs negribi šo lomu

Un kādam ir jāgrib, tevi izvilkt gaismā
Jo tumsā dzīvojot, dzīve vienmēr liekas baisa
Ir jāsalauž tas, ko tu turēji svētu
Atdod sevi visu, un izgaisti ātri.

Lai paliek tavas sāpes, gaisā karājoties
Gan kāds pajautās, kur pazudis ir tavs prieks
Un tu vari smaidot atbildēt tam lieki
"Es nenomiru dienā, kad izdzisa mani smiekli"

Cik tu tālu ietu līdz zinātu, ka ir bezizeja

Cik tu tālu ietu līdz zinātu, ka ir bezizeja
Vienīgais ceļš arā ir tikai dzeja
Nekas cits tā neaizvelk prom visus tos mēslus
Kurus dzīve liek man taisīt un tad ēst kā salātus
Neticu dievam bet ticu kam vairāk
Ja ticēšu sev, tad noticēs arī pasaule
Un sāks griezties tā lai manā puķu podā būtu saule
Un spētu izdīgt augs, ar stingru galvu
Ja es teikšu, ka negaršo man atrasties zemē
Labāk gribētu but tur, kur ir zilas debesis
Manas tikai tādas reizēm skaidrojas
Bet lielākoties- līst bez apstājas
Esmu pārplūdis ar vilšanos sevī un sevī vēlreiz
Kad es saku, ka esmu labāks, nezinu pat ko es saku
Ja tu mīli dzīve, tik pat ļoti cik es tevi
Dod man zīmi, ka man nav jānonāvē sevi
Jo pagaidām jūtos kā vientuļš bērzs
Kuram pretī nāk viss jūras spēks
Padoties jau var jebkurš un jebkad
Tu man devi zīmi paldies- es ievilku gaisu.

Ēnu metošie grausti

Mans ceļš neizbēgami ved pa ielām
Kurās mīt netikai žurkas un blusas
Bet arī mājas ar lielām sienām
Kuru logos rēgojas sejas klusas

Kā ēnu metošs koks, tās raugās uz mani
Un tiesā par visu, ko darīšu es
Ja pareizi atceros, tas notiek jau seni
Jau piedzimstot katrs bezgala daudz grēkus nes

Un redz visu, tā pat kā redz cits
Tam blakus stāvošs ēnu matošs grausts
Kura nojaukšanas dienā reiz atdzims viss
ko zemē meta, kas spārdot lauzts

Ēnu metošais grausts beidz aizsegt man sauli
Neesmu vainīgs, ka tu klints augšā celts
Mans mīļais draugs, atdod manu laimi
Lai varu elpot brīvi kā piemineklis kalts

Nomet lūdzu sienas, pat ja sadrups visi mani kauli
Es esmu gatavs krists ar tevi līdz pašai zemei
Kaut kam taču ir jābūt tuvākam par pauri
Būt ēnu metošam graustam, vai veselai saimei

Mīlu vienu meiteni
Dažiem viņa liekas tizla
Bet man kā radīta
Kā omas veste adīta

Dažreiz viņa smejas
Ka man asaras acīs no prieka
Smiekli kas nāk pār viņas lūpām
Ir manas sekas, mana vieta
Ir tieši tur kur es esmu!
Bet skarbā realitāte ir tāda
Arlabunakti viņai saka kāds cits
Kurš dēļ viņas ir kā bez prāta

Es esmu tikai bandinieks
"Es Tevi Mīlu" mantinieks
Visskaistāko mirkļu ēna
Kura izgaist mirkļiem ejot
Jo es varu būt tikai otrais bez prāta

Daudz ir mīlēts
Tik daudz ir ciests
Ja tu nevari būt mana
Tad šīs ir ardievas

Pēdējās izmisuma dzītas
Nāk ārā bezspēcības rindas
Tālās taciņas kuras ir mītas
Pazudušas miglā, kas nekad neizklīst