Veltījums vienīgajai

Es gribu tevi saprast, bet tu nesaki ne vārda
Tas mani dīda un manu prātu ārda
Es gribu tevī raudzīties un nomirt redzot tavu smaidu
Kad tu projām dodies, es tevi jau atpakaļ gaidu

Kaut spētu kāds mīlēt tevi, cik ļoti mīlu es
Jo sāpinājumu šī skaistā būtne nespēj vairs nest
Es nevaru tevi darīt laimīgu, bet spēju tev likt smieties
Un ceru ka kādu dienu tu to novērtēsi un spēsi ar mani tikties

Tik daudz es gribu tev teikt,
Es tevi mīlu, un es esmu kā bez prāta
Nevaru visu mūžu rakstīt dzeju par tevi
Tik dzejoli, kuram emocijas krātas

Es neesmu jaukākais
Es neesmu arī smukākais
Es esmu parastais, garlaicīgais, vienkāršais
Kurš grib būt   ,    tavs vienīgais

Nevar sākt rakstīt ar tukšu galvu
Pat ja daudzi to dara
To teksti ir tukši un tāli
Jo nevar vijoli spēlēt ar vāli

Nezinu kāpēc es pieķeros pie idejas
Kamēr citi bez tās sasniedz visu, ko vēlējās
Domāju, ka esot pareizi, ja ir standarti
Bet tagad nožēloju, ka neesmu ar sapratni

Pārāk dziļa ir upe kurā es peldu
Pa straumi vai pret to ir vienalga
Jo visi ceļi ved uz vienu vietu
To pašu kurā nonāks liekuļi

Teksts ko es rakstu ir sekls
Nav grūti tam redzēt cauri
Bet vismaz nav tukši vārdi
Kas iztukšo tavu galvu

Es gribu būt citur
Tur kur tu esi
Bet tevis nekur nav
Un es pazūdu tālu
Tu esi manas pamošanās iemesls
Un manas gulēšanas bieds
Es katru rītu saku ar cerību
Ka tavā sirdī es neesmu lieks
Katru dienu es kļūdos kā mazs zēns
Katru nākamo sāku ar jaunu cerību kā bērns
Kurš naivi tic visam, ko tam liek pretī
Bet nobriedis, jo zina, ka viss ir veltīgi.

Man ir tik vientuļi
Mana gulta aug ar katru nakti, kuru guļu tajā viens
Manas sienas savelkas, kā es būtu cietumā
Tumsa izgaist,
Lai gulēt būtu grūtāk
Lai nakts vilktos ilgāk
Lai rīts nāktu vēlāk
Lai domas skrietu tālāk un tālāk
Laiks apstājas uz vairākiem gadiem, kad gultā guļu un nespēju iemigt
Pat ja iemigt man izdodas, no rīta pamosties negribas
Nebūs nekāds pārsteigums, būs tikai tukšums
Vientulība un klusums.

Kāpēc visu laiku jāiet tālāk?

Es gribu stāvēt uz vietas
Jo iet tālāk man nozīmē
Zaudēt daļu pašam sevis

Kur es nonākšu tālāk?
Bedrē vai paradīzes zemē?
Bet kas man tur ir pazudis
Ja viss, ko man vajag, ir tepat

Tepat ir mana bedre
Te ir mana paradīze
Tepat es esmu laimīgs
Te es palieku nemainīgs.

Mirklis

Tagad, tagad nekad vairs nebūs kā tagad
Rīt būs kā vakar, bet šodien būs tikai šis mirklis
Mirklis, kas ilgs līdz brīdim, kad tu atrausi lūpas
Līdz brīdim, kad tu apjēgsi ko dari
Tagad ir tik viegls brīdis, kas var beigties kā ziemas diena
Un neatgriezties vairs nekad, to neturpināt būtu grēks
Bet tu negribi to ilgāk turpināt
Visam ir jāpieliek punkts
Un viss ir beidzies, vairs nav mirklis
Kaisle ir zudusi, esam palikuši mēs divi
Kas neveikli skatās viens uz otru
Un nožēlo ik soli ko tie spēra
Bet kāpēc man tas būtu jānožēlo
Ja kaisle mūs vadīja nevis precīzs aprēķins
Tas bija spontāni, tas bija tagad
Bet tagad, tas jau bija vakar.

Mums nebija ko teikt, kad pirmo reiz tikāmies
Mums joprojām nav ko teikt, kad  mēs beidzot šķiramies.
Ir pagājis ilgs laiks, bet nekas nav mainījies
Joprojām esmu es pats, tikai nedaudz paaudzies

Tu joprojām esi tu, kas kādreiz bija tik jautra
Tā pati tu, kurai naktis bija bauda
Tā pati meitene, kas smējās tik skaisti
Tā pati, kas man atdevās laiski.

Kas mēs būtu, ja es būtu garāks?
Vai, ja tu nebūtu tik ātri devusies mājās
Viss ir tik liela varbūtība kā putra, kuru es vāru
Bet varbūt, dažreiz ir vienkārši jāatslēdz prātu.

Interesanti

Vai es esmu interesants?
Vaicāja Kautkas Nekam
Nekas atbildēja: interesants jautājums.
Vai kaut kas ir interesants tikai tādēļ, ka tas ir?
Vai mana ziņkārība tam piešķir noslēpumu.
Kautkas, vai tu pats sev liecies interesants?
Nezinu Nekas, bet vismaz es esmu kaut kas.
Kaut kas jau uzreiz nenozīmē, ka tu esi interesants
Tas tikai pierāda to, ka tu esi.
Man ir draugi, kas neeksistē
Un tie ir daudz interesantāki, jo es pats tos izdomāju
Tie ir tikai mani, un citi tos nekad neiepazīs
Tie priecāsies, bēdāsies un mirs kopā ar mani.
Tu Kautkas tagad esi ziņkārīgs,
Bet es, Nekas, palieku vien interesants.
Tu gribi mani iepazīt, jo nevari manu Nekādu pasauli izpētīt.
Tu esi Kautkas, bet es, es Nekas, es, esmu interesants.

Ko dod kvadrāts, ja tev patiesībā ir vajadzīga lode?

Ko dod zīmulis, ja tu drīksti rakstīt tikai ar zilu pildspalvu?
Ko dod jautājumi, ja uz tiem patiesībā nav atbildes?
Vai arī atbilde ir pārāk vienkārša, lai to pateiktu?

Neko.

Nav jēga sev melot un cerēt
Kvadrāts neietilps lodes formā, lai arī ko tu ar to darītu
Lodes formā ietilpst šaujampulveris un svina gals
Lodes formā ietilpst viss dzīvais un tavs paša gals.

Tie, kas naivi tic viesiem meliem
Agri vai vēlu nobeidzas kopā ar visiem citiem
Visiem, kas netic un ir atvērtas acis
Bet, kas ir dzīve tad, ja tu nezini, kas patiess

Dzīve ir paradīze, jo patiesība pārāk sāp
Dzīve ir paradīze, jo patiesība caur mēsliem tikai spēj nākt
Dzīve ir rožu dārzs bez dzeloņiem, kas kājās dur
Dzīve ir perfekta, tiem kas mīlestību uz mēslu dakšām dur
Vai arī otrādi, tiem, kas piedod  visu, kas pāri darīts
Dzīve ir mokas, bet vismaz mīlestība palīdz

Naivi ticēt un nekad, nekad neuzzināt
Dzīvot ideālu dzīvi
Vai dzīvot patiesībā un sāpēs un nekad, nekad nezināt
Kā būtu dzīvot ideālu dzīvi

Tu vari skriet, es tevi nenoķeršu
Tu vari slēpties, es tevi neatradīšu
Bet tu vari palikt!
Un es būšu tavs.

Es kopā ar tevi skriešu
Kopā ar tevi slēpšos
Kopā mēs paliksim uz vietas
Pat ja pasaule ātrāk sāks griezties.

Tu būsi koks un es lietus veldzējošs
Tu būsi daiļava un briesmonis būšu es
Viss kam es dzīvoju būsi tu
Ja tikai tu paliktu
Projām neskrietu
Mani     mīlētu!

Vai ir iespējams iemīlēt cilvēku, kurš tevi nemīl?
Jā un Nē
Vai atbilde uz šo jautājumu spētu kādam palīdzēt?
Jā un Nē
Ja tu jau esi iegriezies viņā iekšā, kā žogs mietā
Pat cianīds nevar noindēt to nezvēru, kas tevī plosās

Es ienīstu savu galvu
Tā pieņem pārāk daudz neapdomātus lēmumus
Šie lēmumi mani noved lejā, tie slīcina mani ātrāk kā zvaigznes krīt
Es pats sev esmu lielākais ienaidnieks, un es pats sev nespēju neko padarīt

Brokastīs pie tējas, centos ierīt miega zāles
Lai pamostos tikai tad, tad, kad viss jau būs beidzies, vai nepamosties nemaz
Kā es spēju elpot skābekli, zinot, ka tas mani noved tuvāk manam psiholoģiskajam sabrukumam?
Es atbildi atradu savā zemākajā punktā
Kamēr es mīlu un jūtu šo dzīvi
Es elpošu sev par spīti.

Plāns

Man ir citi plāni.

Teica viņa un devās prom
Man arī bija plāns
Viņa bija tā galvenā sastāvdaļa

Metu monētu, lai izlemtu likteni

Ironiski, bet tā iekrita renstelē

Tā pazuda kanalizācijas caurulē

Tā pazuda kopā ar manu plānu.

Paļaujoties uz citiem es tikai zaudēju dzīvi

Zaudēju savu laiku, zaudēju pats sevi

Mani nākotnes plāni nu ir jāpārraksta, jo tie sabruka

Tie sabruka tik ātri, ka mans prāts apjuka

Es paliku stāvot, kamēr visi tikai skrēja

Es negribu iet tālāk, pēc sava jauna plāna

Palikšu šajā momentā es mūžam

Kad asaras plūda pār vaigiem no smiekliem

Kad laime nebija tikai vārds

Kad laime bija dzīves sastāvdaļa

Kad sienāži, kas neļāva man iemigt, bija mani labākie draugi

Jo paildzināja manu eiforijas stāvokli par vairākām stundām

Bet nu visiem ir citi plāni

Es kādreiz biju kāda cita plāna sastāvdaļa

Nu es esmu viens pats, nekam nevajadzīgs punkts.

Kas neizbalē no lapas, lai arī kā to dzēstu.

Dzīve pati mani piespiedīs izgaist

Un kad es izzudīšu, paliks mans neizpildītais plāns

Plāns, ko nerealizēja  mans prāts.

Manā dzīvē pietrūka kāds