Es apraku vakardienu, lai dotos tālāk
Es atkal spēšu lidot, jo man vairs tik ļoti nesāp.
Es atdzimšu kā fēnikss, no ielaistām sāpēm
Un smaidīšu no jauna, kā kādreiz to mācēju.
Ap sevi es uzcēlu mūri, kam pāri nevar tikt neviens
Bet nu es pats iekšā laidīšu visus, kuros mīt prieks
Nevaru dzīvot kā slieka, kuras pasaule zem zemes
Es esmu muša, kas, lidojot stiklā, pēc laimes dzenas
Sirds ir gana cietusi, es to nevaru vairs izturēt
Es gribu ko jaunu ieraudzīt, savu jauno sevi izperēt
Baumo, ka visos mīt sāpes, un es gribu tās sajust
Es mazināšu tavas bēdas, ja tu ļausi man izzust
Vienoties ar tevi garā, lai bēdas ir mazāk
Es vēlos to darīt, jo man perfekti sanāk
Mazināt visu, kas tev pāri dara no iekšas
Kā audzēju es spēju to izgriezt, jo nāku no tās pašas vietas
Kur sāpes aug kokus, un mandarīni ir naids
Kur mazi bērni raud, kur cilvēki nomirst, jo tiem skauž
Te ļaunums mīt ik uz katra stūra
Jo sirdīm iet riņķī mūris pēc mūra
Es neesmu brīnumdaris, es spēju tikai mazināt sāpi
Tu pats esi tas, kas sevi laimīgs dari.
