Žilete rokās
Jo mednis un zīle vienmēr ir tajā nolādētajā kokā
Un koks atrodas uz citas planētas
Jo uz šīs jau sen ir beidzies skābeklis

Visi devās prom un es paliku
Jo ticēju, nav mirušu cerību
Te ieviest no jauna kultūru
Parādīt civilizācijai raksturu

Pēdējie elpas vilcieni
Ar ideju un sapni vien nepietiek, lai ko sasniegtu
Nepieciešams skābeklis, lai elpotu
Žilete rokās, lai nenosmaktu

Žilete rokās, lai pats lemtu savu likteni
Tā ir vienīgais, kas aizstāj koku
Kurā atstāju cilpu un savu vienīgo mitekli
Tā ir vienīgais, kas mani glābj pirms es nosmoku

Naivais viņš lūdza viņai piedošanu
Jo mīlēja
Jaukā viņa, vienmēr viņam piedeva
Jo mīlēja

Pēc septītās reizes viņam apnika
Vairs nerāpoja uz ceļiem, tikai pārradās mājās
Ne piedošanas lūgšana
Ne pat doma, ka tas tā klājās

Viņš zināja, ka viss ir cauri jau sen
Viss beidzās tad, kad apnika kā viņa sten
Un pukst par sīkumiem, kuri ir bezjēdzīgi
Bet mīlēja viņu, jo viņa mīlēja pretī

Tā mīlēja viņu mūžību slepus
Kad paziņoja to skaļi, viņš apjuka stāvot tai blakus
Kad septīto reizi viņš rāpoja pie viņas uz ceļiem
Tā neatbildēja, tikai teica nāc iekšā

Viņa mīlēja viņu, kaut gan zināja, ka viss ir cauri
Viss jau sen bija beidzies
Tā mīlēja viņu, un gulēja tam uz pleca
Kamēr  viņš, tai neteica ne vārda

Viņam nebija, ko teikt
Ko gan var teikt svešiniekam
Ar kuru kopā ir pavadīts šis ceļš
Bet galu galā ir jāšķiras, jo tā tas ir lemts

Viņš devās prom, bet viņai pat asara nenobira
Viss jau bija cauri,  pie septītās reizes
„Netaisi te drāmu, tu taču teici, ka mani mīli”
„Es meloju” teica viņa, saprata viņš, redzot viņas ģīmi

Viņa mūžam paliks viņa atmiņās
Bet viņš viņai, tikai fotogrāfijās
Kad acu skatiens tiem satikās pēdējoreiz
Tas bija uz mūžu, tas bija pēdējais
Nebija atvadu skūpsta, vai banālais teksts
Tikai naivā jautājums- vai  tas ir viss?

Es joprojām tevi mīlu
Un gribu veltīt tev visu savu dzīvi
Kaut saprotu, ka šie vārdi ir par vēlu
Tev jau ir cits, ar kuru esi devusies tālu

Es stāvu tavā priekšā kails un gaidu
Atkal ieraudzīt tavu neaizmirstamo smaidu
Atkal sajust tavu kvēlo dvašu
Noglāstīt tevi, kaut uz mirkli ašu

Tu nepamet manus sapņus, kurus iekaroji jau sen
Un mājosi tur mūžam, tas mani kapā dzen
Es nevēlos tevi redzēt, tas ir paradoks
Jo lai arī cik es būtu spēcīgs, tu esi mans varenais boss

Kaut sirds būtu gudra un saprastu dzīves jēgu
Tā nevari būt tu, bet varbūt es maldos pār mēru
Es biju tas, kurs nonāvēja kaisli
Tagad es sabruku, un tu izgaisi

Ja es esmu stulbs jaunietis, tad negribu būt gudrs
Jo tevis dēļ esmu gatavs, pat rāpot uz muguras
Šo dzejoli veltu tev, jo neviena cita nekad nav bijusi
Kas liktu man aizmirst tevi, visu to, kas mums ir bijis.

Stop.
Ar to arī es beidzu.

Visu, ko es sāku
Nu jau mūžību beidzis
Tinte vairs nav
Ir gravējumi uz galda
Nav vairs emociju
Nav vairs gandarījuma
Ir tikai lapa
Kura jau gadiem ir tukša
Ir apnicis tas bardaks, kas manā galvā
Ir apnicis tas miers, kas manā dzīvē
Laiks pienācis aprakt lietas, kuru dēļ es skrāpēju rīklē

Metu galdu un krēslu malā
Sākas jauna nodaļa, manā dzīvē
Tā sākas ar vārdu- Stop
Jo jau rīt es būšu presē
Blakus Jānim, kurš noslīka Aiviekstē
Tikai es nenoslīku Aiviekstē
Es apmaldījos realitātē.

Neveiksminieki ir tie, kas sevi ierobežo
Aprok savus sapņus desmitiem metru zem zemes
Pakļaujas normām un citē savus elkus
Savas domas aizstāj ar sen novazātiem tekstiem
Un tēlo gudriniekus ar saviem pekstiem

Ja kāds man prasa manas domas
Es teikšu tās, bet Rainim un Skalbem tajā nebūs lomas
Kad es tev prasu tavas domas
Mani neinteresē tas, ko Ziperī sajēdz no šīs jomas

Ienīstu banālismu , bet kritizēju lakonismu
Pats cenšos nerunāt lieki, kad mani uzrunā
Patiesībā es klausos, viens pats savā nodabā
Un vēroju tevi, kā tava siena sabrūk manā priekšā
Smejos par tevi, kad pēc viena trāpīgā vārda, jau aicini mani iekšā

Es neaprobežoju sevi ar vienu konkrētu ideju
Esmu pielāgojies tām visām, kad sabiedrībā izeju
Kad tu saki vārdus, ka tu zini, kas es esmu
Es jautāju pie sevis, vai tu vispār esi uztvēris, ko es saku.