Mans ceļš neizbēgami ved pa ielām
Kurās mīt netikai žurkas un blusas
Bet arī mājas ar lielām sienām
Kuru logos rēgojas sejas klusas
Kā ēnu metošs koks, tās raugās uz mani
Un tiesā par visu, ko darīšu es
Ja pareizi atceros, tas notiek jau seni
Jau piedzimstot katrs bezgala daudz grēkus nes
Un redz visu, tā pat kā redz cits
Tam blakus stāvošs ēnu matošs grausts
Kura nojaukšanas dienā reiz atdzims viss
ko zemē meta, kas spārdot lauzts
Ēnu metošais grausts beidz aizsegt man sauli
Neesmu vainīgs, ka tu klints augšā celts
Mans mīļais draugs, atdod manu laimi
Lai varu elpot brīvi kā piemineklis kalts
Nomet lūdzu sienas, pat ja sadrups visi mani kauli
Es esmu gatavs krists ar tevi līdz pašai zemei
Kaut kam taču ir jābūt tuvākam par pauri
Būt ēnu metošam graustam, vai veselai saimei
