Katrs pats par sevi
Neviens nav nekas
Bet es kopā ar tevi
Esmu vairāk kā liels
Esmu lielāks kā doma
Par kuru lielākas lietas nav
Bet tikai uz mazu mirkli
Jo realitātē,
 tevis nav.

Ir tikai ideja, kas varētu būt!
Kāda varētu būt dzīve, ja nu mana tu kļūtu!
Visi vārdi ir leiki, jo kā būtu ja būtu.

Es nevaru izmainīt, to kas notiekas
Ir viens vārds un atkal viss izbeidzas
Un atkal ir nazis paņēmies truls
Ar kuru nevar pārgriezt, ko jūtu es

Tik daudz, kas ir
Bet viss tas ir lieki
jo bez tevis manā dzīvē
Visi mani smiekli ir nieki.

Un, lai arī jūtu, ka censties nav vērts
Es tomēr cenšos, jo bez tevis mana dzīve ir vienkāršs stāsts
Kuram ir sākums un garlaicīgais beigas
Bet visneciešamākās ir tās dienas bez tevis
Tie vakari, kurus pavadu skatoties uz sienu
Cerot, ka vismaz tu neesi  viena.

Dzīvo, jo atcerēties nav vērts
Mani spoki tevi vajās, bet tāds ir mans lāsts
Es uzlecu kā spilgta ideja
Un norietu vēl ātrāk kā atmiņa, kad neatceries kā nonāci tik tālu
Ka viss visapkārt girežas, un kājas ir tik ļenganas kā spalvas
Vējā nestas ir manas fantāzijas
Gan tās ar mani, gan tās, kurās mani iznīcini
Murgos es tevi vajāšu
Bet sapņos tu raudāsi, ka neesmu īsts
Esmu tā necilā lieta, kuru izmeti
Kas izrādījās svarīgāka par savu dzīvību
Tā kas mainīja netikai likteni, bet likteņus
Kas skaistās dienas padarīja vēl skaistākas
Bet sliktās tik drausmīgas, ka skaistās nu jau ir parastās

Es biju un izgaisu
Tikai atstāju lielu plaisu
Met tajā iekšā saplēsto visu
Bet es atgriezīšos kamēr vēl es dziestu.

Labdien.

Bieži vien es tieku jaukts ar cilvēkiem, kas skrien pret sienu

Cilvēkiem, kuru vērtības mēramas uz dienu.

Bet man vienalga, jo esmu zeķē kā tomāts

Tā tad viss ko es saku ir vienkārši aplams

Vienā vārdā esmu oraņžs burkāns

Divos - savs labākais draugs

Un ko man darīt, ja visi tik gudri

Ka katrs meklē savu laimi kā suņi

Ošņā manu koferi, kas pilns ar lietām

Kuras cerams neuzrādīsies, jo es negribu lai meklē

Kaut kā sanāk, ka viss ir saistīts

Bet ko dara tie, kas neko neredz

Kas visu uztver tik primitīvi kā banānus

Pērtiķu bars, kura vienīgais mērķis nenomirt, lai arī cik būtu karstas

Cīņas par vietu uz pašu uzcelta podesta

Kura var nojaukt tik pat viegli cik ētikas kodeksu

Pārkāpt ar vienu kāju!

Bet neviens to neuzzinās, jo te apbalvo par stāju

Mana stāja ir nepareizā nostāja

Tieši tāpēc es šobrīd esmu viens,

Nevis tālu prom kā visa plānēta

No manām kājām, netikai kad palecos,

Bet arī kad uz to vienkārši paskatos.

Atkāpies, tu esi par tuvu
Vairs nav ko elpot.
Glāb mani nāc tuvāk
Dod man savu elpu.
Vietas man ir maz,
bet gana, ja to aizpildi tu
To aizpilda tavs naivums
Tavs bezgalīgais skaistums
Tavs visaptverošais siltums
Mani mūžīgie drebuļi
Tie vairs nedrebina mani
Mani drebina vēsums
Kad tevis nav blakus

Viss, ko es varu dot
Es esmu devis
Tagad vis ir atkarīgs no tevis.
Vai tu mani sildīsi mūžam
Vai darīsi, to caur meliem
Vai vienkārši ļausi man nosalt
Visa mana pasaule ir tava
Nenoleidzami tā nav viscaur laba
Tā ir melna un tumša
Bet ar tevi tajā, ir mūžīgā diena.