Gaisma, ko dod mana lampa
Ir 100 gaišāka nekā tā, ko dod cilvēks
Tā spēj man parādīt ceļu vistumšākajā naktī
Kamēr mēs cenšamies viens otru ievest akacī

Reiz redzēju suni ar kaķi, kas bija draudzīgi
Līdz brīdim, kad ielika ēdienu
Pēkšņi viss draudzīgums bija zudis
Pāri palika kaķa asinis un sunis

Mēs pārkožam vairāk rīkles kā lauva visā savā mūžā
Un kožam vēl, pat, ja esam jau sen pārēdušies
Mūsu dabā ir otram rakt bedri
Neviens mani no tā neapturēs pat ar laimi.

Es rakšu un rakšu līdz pēdējais, ko pazīstu, gulēs bedrē
Šī bedre ir un būs mūsu laimes auglis
Citu kļūdas un neveiksmes nes mums smaidu uz lūpām
Vēl lielāku, ja esam atbildīgi par klupšanu vai grūšanu

Es priecājos, ka tu spļauj man sejā
Jo es spļauju tev uz muguras
Es priecājos, ka tu saki, ka esam draugi
Jo es arī, aiz muguras, ienīstu tevi.

Man ir dūša nosaukt tevi par meli
Bet tev  pat nav goda to atzīt
Man patiešām ir liels prieks, ka esam draugi
Jo domas un darbi mums sakrīt.