Te nu viss nonāca pie gala
Autobuss apstājās
Te bija galapunkts
Te būs mana jaunā māja

Pagrabā, kurā tikai narkomāns varētu dzīvot
Bet kurš teica, ka es tāds neesmu
Kurš uzdrošinājās teikt, ka es esmu labāks
Par puisi kuram caurumi vēnās

Es neesmu labāks
Mēs neviens tāds neesam
tikai es nemeloju, mana adata ir vēnā
Kamēr tava guļ, un slēpjas zem meliem

Es nomiršu jauns
Jo devas  ir lielas
Vismaz man nav kauns
No adatas, kas manī triecas

No visām lietām uz šīs planētas
Tieši pie adatas mani sapņi aizķeras
Zvaigznes ir pārāk tālu, lai uz tām vispār tiektos
Es labāk nomirstu šeit, lai no adatas viss beidzot beigtos

Es veltīšu tev pēdējo vārdu, kad miršu
Tas nonāks gaisā un iztvaikos
Jo jau šodien mūsu starpā ir tik daudz kā bezjēdzīga

Es veltīju tev pirmo stāstu, ko rakstīju
Tas nebija garš vien divas rindas
„Tu biji tā, kas mainīja manu dzīvi,
tu esi tā, ko gaidīju”

Bet nu laikam, te nav filma
Te nav mīlas novele
Te nav izdomātu tēlu
Te ir realitāte
Te ir īstā pasaule

Te nav laimīgu beigu
Te nav smaidi sejās
Te ir ciešanu pilnas, negulētas naktis
Un vanna, kurai blakus tosteris sildās.

Gaisma, ko dod mana lampa
Ir 100 gaišāka nekā tā, ko dod cilvēks
Tā spēj man parādīt ceļu vistumšākajā naktī
Kamēr mēs cenšamies viens otru ievest akacī

Reiz redzēju suni ar kaķi, kas bija draudzīgi
Līdz brīdim, kad ielika ēdienu
Pēkšņi viss draudzīgums bija zudis
Pāri palika kaķa asinis un sunis

Mēs pārkožam vairāk rīkles kā lauva visā savā mūžā
Un kožam vēl, pat, ja esam jau sen pārēdušies
Mūsu dabā ir otram rakt bedri
Neviens mani no tā neapturēs pat ar laimi.

Es rakšu un rakšu līdz pēdējais, ko pazīstu, gulēs bedrē
Šī bedre ir un būs mūsu laimes auglis
Citu kļūdas un neveiksmes nes mums smaidu uz lūpām
Vēl lielāku, ja esam atbildīgi par klupšanu vai grūšanu

Es priecājos, ka tu spļauj man sejā
Jo es spļauju tev uz muguras
Es priecājos, ka tu saki, ka esam draugi
Jo es arī, aiz muguras, ienīstu tevi.

Man ir dūša nosaukt tevi par meli
Bet tev  pat nav goda to atzīt
Man patiešām ir liels prieks, ka esam draugi
Jo domas un darbi mums sakrīt.

Ziepes un putukrējumu uzliku uz sava šķīvja
Lai tu redzētu cik ļoti man ir vienalga.
Nav svarīgi, ko tu man liec priekšā
Jo es pats izvēlos, ko likšu sevī iekšā

Tu zudi mirklī, kad uztvēri mani nopietni
Es esmu tikai aita, kas tēlo suni ar uzpurni
Baroju es jau sen mirušus dzīvniekus
Kā to dara visi, kas lamā liekuļus

Sāku rītu ar prieku
Nedarīju neko sev par apsmieklu
Ko darīt, ja visi zin labāk?
Nošaut tos un pakārt stabā
kopā ar visiem kas domā,
Ka tas nav cilvēka dabā

Biešu zupā iemetu savu galvu
Izmazgāju to tīru no sviesta
Tagad tā pildīta ar boršču
Gatava doties pie miera.

Šeit es liku punktu
Jo zinu, ka daudzi liek komatu
Bet tu te liki daudzpunkti
Jo nezini vairāk par čabatu.

Ikreiz, kad mana galva pārsprāga
Piedzima jauna sērga
Ko ievīstīju dvieļos
Lai nebūtu lielāka brēka

Sadegu saprotot tevi šajā mirklī
Tu esi gudrāks nekā pats Dievs, kad tu runā
Tikai lūdzu paklusē, kad es klausos, jo sirdī
Saprotu, ka tu pat nesaproti, ko domā

Vārdus sarindoju haotiskā murgā
Un tu te meklē loģiku
Es smejos par sevi, aita
Kamēr lēnām zaudēju saprātu

Te nav dziļas domas
Te pat nav seklas
Te ir tikai vārdi
Kuri nāk no manas apziņas akas

Es esmu niecība kopā ar savu biešu zupu
Bet tu esi varens, jo brokastīs ēdi putru
Es vakariņās ēdu lasi
Kamēr tu šo murgu lasi

Es apmuļķoju pats sevi
Spēlējot paslēpes ar tevi
Es Meklēju sevi
Kamēr bija jāmeklē tevi

Viss, ko es daru
Es elpoju, kamēr varu
Un rakstu, līdz pazaudēju sparu
Un domāju par karu
Ar savu domu
Kura bojā man omu
Un sajauc manus krītiņus
Ar kuriem es ilustrēju mītiņus
Kuros nepiedalos, jo baidos
Dziļāk sevī laisties
Nenonākšu es pretrunā ar loģiku
Brokastīs bija zupa ar toniku

Gadiem ejot, es palieku aizvien vientuļāks
Draugi paliek par paziņām
Nauda kļūst svarīgāka par visu
Mīlestības nolietojuma koeficients ir pārāk augsts.
Es nesūdzos ne par ko.
Tikai nožēloju.
Nesaprotu, kur  pieļāvu kļūdu aprēķinos?
Es biju par vecu?
Tu biji par jaunu?
Tu biji tik skaista, bet es par ļaunu?
Apmaldījos, neviens mani nemeklēja
Tikai rudens vējš un lietus, kas mani sadragāja.
Kur jūs visi esat?
Bet varbūt neviena nav?
Tu arī esi viens, kāpēc mēs nevaram būt draugi?
Kāpēc mēs nevaram sēdēt viena laivā un grimt?
Tā mēs būtu mūžīgi, ja būtu viens otram.
Tā mēs būtu, ja būtu viens otram.
Pasaule vairs neliktos tik liela, ja es būtu tev
Tās problēmas būtu sīkums, ja tu būtu man
Bet mēs nekad netiksimies
Jo ejot garām viens otram , mēs izliksimies
Smaidi būs plati, un blakus būs citi
Bet sirds dziļumos tu apzinies, ka pēc manis kriti.
Nevis pēc visa, kas tev prieku dod
Bet gan pēc cilvēka, kurš tevi izprot
Nevis pēc visa, kas ir pareizi
Bet gan pēc viena,  kurš smaida greizi
Nevis pēc visa, ko tu ceri no dzīve gūt
Bet gan pēc nākotnes, kurā viss jūk un brūk
Nav jēga tev melot man un pašai sev
Es izglābšu tevi, došos mājas pa citu ceļu

Es padevos pasaule, es padevos
Tavā priekšā es novelku cepuri un paklanos
Vairs pūlēties, lai elpotu, nevēlos
Nespēju vairs izturēt vientulību, kurā atrodos
Labāk nomirstu un aizmirstos
Nekā staigāju un izgāžos
Pārāk maz sevi pazīstu, lai labotos
Pārāk daudz, lai zinātu, ka tas neatkārtotos
Es atvados no tevis, jo kļūdijos
Piedod man dzīve, ka es atkal izgāzos
Piedod man arī tu, ka es pārcentos
Visu labu, uz neredzēšanos.

Pēdējā cerība ir akmens.
Pēdēja pudele un dodos prom
Jau par vēlu
Esmu paspējis uz tikšanos ar sevi
Spoguli, kāpēc es sev nepatīku?
Tu nepatīc sev, jo esi tukšums
Tu neesi ne vīrietis ne cilvēks
Tā vietā, lai skrietu, tu lēnām dodies
Un nekad nepaspēj laikā pat tad, kad  esi pareizajā vietā
Tu esi par vēlu, tā jau ir pilna.
Tu stāvi uz vietas
Kad skriet pakaļ ir tik viegli
Un pieķeries pie vienas lietas
Pat, ja tā nonāvē tevi.
Tu esi apsmiekls mans
Bet tev ir izeja
Tu būsi varonis, ja skriesi!
Varonis, ja lēksi!
Varonis, ja mirsi!

Apsmiekls, ja centīsies laboties.
Apsmiekls, ja izliksies, ka esi cilvēks.
Tukšums, ja gribēsi atgriezties,
Jo akmens jau ir iekritis.
Tas lēnām slīkst lejā
Un lēnām velk tevi iekšā
Un lēnām, pārāk lēnām tu attopies
Tev ir jāsāk dzīvot,
Dzīvot.
Pamosties.

Kā man gāja bez tevis
Tā nav gājis pēc tevis
Tu sagriezi lieties otrādāk
Liki man smaidīt savādāk

Es nemaz nezinu, kas tu īsti esi
Bet nojaušu tavu veidolu
Kad tikāmies pēdējo reiz
Tad tas bija uz mūžu

Nekad vairs nesmiešos tā kā mēdzu
Bet smiešos skaļāk, kā to mēdzu
Nekad vairs neraudāšu dēļ tevis
Bet atcerēšos, ka mēdzu.

Jau uzkāpu kalna galā
Tālāk mani gaida zvaigznes
Nevēlos atgriezties vairs tur lejā
Kur mita mīla un sāpes.

Ir sērga, kurai ir vārds
Tā apsēž mūs visus kā lāsts
Un noindē no iekšpuses
Kā lentenis, tā attīstās

Tā no sākuma atņem mums spēku
Pēc tam tā atņem mums visu prieku
Tad visu mūsu dzīvi liek izmest miskastē
Un galu galā tā mūs nonāvē

Tās ietekmē mums zūd saprāts
Dienas ilgums sarūk, cilvēkam iestājās pilnīgs vājprāts
Kad gadus esat mocījušies
Tā jūs atstāj vienus plosīties

Šo sērgu nevar uzveikt, tā apēd visus savā priekšā
Nobeigumā vēlos teikt, tu paliec viens, miris iekšā