Vari mani vairs nesāpināt, te vairs nekā nav
Ir palicis smaids, bet to pavada bezgalīgs tukšums, kas žņaudz
Manu sirdi varētu piepildīt ar visumu pilnu
Bet tad jau tā nebūtu dzīve, ja viss ietu kā gribu

Ir vēsi, bet nekad nebūs silti
Esmu iemācījies to salstot
Ir tikai ilūzija, ka kāds tevi izglābs
Tu esi viens, un parastākais cilvēks

Tu melo, lai kāds tevi sadzirdētu
Bet es dzirdu cauri, visam, ko tu saki
Redzu, kā tu man melo acīs skatoties
Mums ir kas kopīgs, nevēlies pamosties?

Un uzspļaut uz visu, ko kāds no tevis sagaida
Pateikt man pietiek, kad viss notiek no jauna
Izlaist visu lieko, un ķerties pie gala
Man nav kauna no sevis, bet kauns par to, ko kāds mums ir devis
Kurš, mums ir teicis, ka ir jābūt labiem
Jo pagaidām es ciešu par mums abiem
Labāk esam ļauni līdz pašai saknei
Jo labāks ir tas, kam vismaz kaut kas sanāk.

Cik gan zemu mēs varam krist
Cik ilgi mēs pieļausim, ka mūs sit
Ir laiks zaudēt un necensties vairs nekad
Uzvarēt karā, kurā ienaidnieks esi tu pats

Jāpagriež ir mugura un jānorij sāpes
Jāzaudē visa cerība, jo dzīvē tā klājas
Un jālec ir iekšā bedrē, kas vienmēr ir blakus bijusi
Tikai pārāk laimīgs esi bijis un to neredzēji

Uzmest visus, kas paļāvās uz tevi
Zaudē daļu sevis, lai tālāk tu tiktu
Viss ir viens, kad jāizvēlas ir kādu citu
Pagātne ir tas, kas iet visam pa virsu

Viss mazākā kļūda vakar, jau tagad ir liela
Pēc pāris gadiem, šī kļūda būs visa tava dzīve
Bet ir izeja. Tā smaga ir ļoti
Kādam ir jāuzzin, ka tu vairs negribi šo lomu

Un kādam ir jāgrib, tevi izvilkt gaismā
Jo tumsā dzīvojot, dzīve vienmēr liekas baisa
Ir jāsalauž tas, ko tu turēji svētu
Atdod sevi visu, un izgaisti ātri.

Lai paliek tavas sāpes, gaisā karājoties
Gan kāds pajautās, kur pazudis ir tavs prieks
Un tu vari smaidot atbildēt tam lieki
"Es nenomiru dienā, kad izdzisa mani smiekli"

Cik tu tālu ietu līdz zinātu, ka ir bezizeja

Cik tu tālu ietu līdz zinātu, ka ir bezizeja
Vienīgais ceļš arā ir tikai dzeja
Nekas cits tā neaizvelk prom visus tos mēslus
Kurus dzīve liek man taisīt un tad ēst kā salātus
Neticu dievam bet ticu kam vairāk
Ja ticēšu sev, tad noticēs arī pasaule
Un sāks griezties tā lai manā puķu podā būtu saule
Un spētu izdīgt augs, ar stingru galvu
Ja es teikšu, ka negaršo man atrasties zemē
Labāk gribētu but tur, kur ir zilas debesis
Manas tikai tādas reizēm skaidrojas
Bet lielākoties- līst bez apstājas
Esmu pārplūdis ar vilšanos sevī un sevī vēlreiz
Kad es saku, ka esmu labāks, nezinu pat ko es saku
Ja tu mīli dzīve, tik pat ļoti cik es tevi
Dod man zīmi, ka man nav jānonāvē sevi
Jo pagaidām jūtos kā vientuļš bērzs
Kuram pretī nāk viss jūras spēks
Padoties jau var jebkurš un jebkad
Tu man devi zīmi paldies- es ievilku gaisu.