Naivais viņš lūdza viņai piedošanu
Jo mīlēja
Jaukā viņa, vienmēr viņam piedeva
Jo mīlēja

Pēc septītās reizes viņam apnika
Vairs nerāpoja uz ceļiem, tikai pārradās mājās
Ne piedošanas lūgšana
Ne pat doma, ka tas tā klājās

Viņš zināja, ka viss ir cauri jau sen
Viss beidzās tad, kad apnika kā viņa sten
Un pukst par sīkumiem, kuri ir bezjēdzīgi
Bet mīlēja viņu, jo viņa mīlēja pretī

Tā mīlēja viņu mūžību slepus
Kad paziņoja to skaļi, viņš apjuka stāvot tai blakus
Kad septīto reizi viņš rāpoja pie viņas uz ceļiem
Tā neatbildēja, tikai teica nāc iekšā

Viņa mīlēja viņu, kaut gan zināja, ka viss ir cauri
Viss jau sen bija beidzies
Tā mīlēja viņu, un gulēja tam uz pleca
Kamēr  viņš, tai neteica ne vārda

Viņam nebija, ko teikt
Ko gan var teikt svešiniekam
Ar kuru kopā ir pavadīts šis ceļš
Bet galu galā ir jāšķiras, jo tā tas ir lemts

Viņš devās prom, bet viņai pat asara nenobira
Viss jau bija cauri,  pie septītās reizes
„Netaisi te drāmu, tu taču teici, ka mani mīli”
„Es meloju” teica viņa, saprata viņš, redzot viņas ģīmi

Viņa mūžam paliks viņa atmiņās
Bet viņš viņai, tikai fotogrāfijās
Kad acu skatiens tiem satikās pēdējoreiz
Tas bija uz mūžu, tas bija pēdējais
Nebija atvadu skūpsta, vai banālais teksts
Tikai naivā jautājums- vai  tas ir viss?