Neveiksminieki ir tie, kas sevi ierobežo
Aprok savus sapņus desmitiem metru zem zemes
Pakļaujas normām un citē savus elkus
Savas domas aizstāj ar sen novazātiem tekstiem
Un tēlo gudriniekus ar saviem pekstiem

Ja kāds man prasa manas domas
Es teikšu tās, bet Rainim un Skalbem tajā nebūs lomas
Kad es tev prasu tavas domas
Mani neinteresē tas, ko Ziperī sajēdz no šīs jomas

Ienīstu banālismu , bet kritizēju lakonismu
Pats cenšos nerunāt lieki, kad mani uzrunā
Patiesībā es klausos, viens pats savā nodabā
Un vēroju tevi, kā tava siena sabrūk manā priekšā
Smejos par tevi, kad pēc viena trāpīgā vārda, jau aicini mani iekšā

Es neaprobežoju sevi ar vienu konkrētu ideju
Esmu pielāgojies tām visām, kad sabiedrībā izeju
Kad tu saki vārdus, ka tu zini, kas es esmu
Es jautāju pie sevis, vai tu vispār esi uztvēris, ko es saku.