Cik tu tālu ietu līdz zinātu, ka ir bezizeja
Vienīgais ceļš arā ir tikai dzeja
Nekas cits tā neaizvelk prom visus tos mēslus
Kurus dzīve liek man taisīt un tad ēst kā salātus
Neticu dievam bet ticu kam vairāk
Ja ticēšu sev, tad noticēs arī pasaule
Un sāks griezties tā lai manā puķu podā būtu saule
Un spētu izdīgt augs, ar stingru galvu
Ja es teikšu, ka negaršo man atrasties zemē
Labāk gribētu but tur, kur ir zilas debesis
Manas tikai tādas reizēm skaidrojas
Bet lielākoties- līst bez apstājas
Esmu pārplūdis ar vilšanos sevī un sevī vēlreiz
Kad es saku, ka esmu labāks, nezinu pat ko es saku
Ja tu mīli dzīve, tik pat ļoti cik es tevi
Dod man zīmi, ka man nav jānonāvē sevi
Jo pagaidām jūtos kā vientuļš bērzs
Kuram pretī nāk viss jūras spēks
Padoties jau var jebkurš un jebkad
Tu man devi zīmi paldies- es ievilku gaisu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru