Vari mani vairs nesāpināt, te vairs nekā nav
Ir palicis smaids, bet to pavada bezgalīgs tukšums, kas žņaudz
Manu sirdi varētu piepildīt ar visumu pilnu
Bet tad jau tā nebūtu dzīve, ja viss ietu kā gribu

Ir vēsi, bet nekad nebūs silti
Esmu iemācījies to salstot
Ir tikai ilūzija, ka kāds tevi izglābs
Tu esi viens, un parastākais cilvēks

Tu melo, lai kāds tevi sadzirdētu
Bet es dzirdu cauri, visam, ko tu saki
Redzu, kā tu man melo acīs skatoties
Mums ir kas kopīgs, nevēlies pamosties?

Un uzspļaut uz visu, ko kāds no tevis sagaida
Pateikt man pietiek, kad viss notiek no jauna
Izlaist visu lieko, un ķerties pie gala
Man nav kauna no sevis, bet kauns par to, ko kāds mums ir devis
Kurš, mums ir teicis, ka ir jābūt labiem
Jo pagaidām es ciešu par mums abiem
Labāk esam ļauni līdz pašai saknei
Jo labāks ir tas, kam vismaz kaut kas sanāk.